Chapter Text
Reiz sensenos laikos tāltālā zemē dzīvoja kāda brīnumdaiļa princese, ko kādudien izglāba skaists princis. Princesi tā iespaidoja glābšana, ka viņa izdomāja pati kļūt par princi.
Šis.. nebūs tas stāsts.
Šis būs stāsts par skaistu bruņinieku, kas bija iemīlējies reizē divās princesēs. Nu, vispār jau viena patiesībā bija princis, kas tikai izlikās par princesi, bet otra pati labi prata kauties.
Jā, šis bruņinieks, lai arī skaists un drosmīgs, patiesībā bija muļķis.
Tatevaki sēdēja un purpinādams masēja seju. Vēl viena kārtējā saķeršanās ar tumšo burvi Saotomi bija beigusies ar pretinieka zoles nospiedumu uz viņa vaigiem un pieres. Kuno kā reiz sāka plānot tālākās darbības, kad pie viņa pleca kāds viegli pieskārās.
"Ko tu gribi, Nabiki?" Kuno pagriezās pret klasesbiedreni, tikai lai viņam deguna priekšā parādītos ar sirsniņām izrotāta aploksne.
"Viena nelaimīga meitene man samaksāja, lai tev šo nododu," Nabiki attrauca. Labā rokā turēja vēstuli, bet kreisās pirksts bija atspiests pret Tendo vaigu.
"Mīlestības vēstule?!" Kuno sejā mirklī uzplauka smaids, viņam satverot aploksni. "Droši vien no dārgās Akanes. Vai arī tā būs meitene ar peļastīti?" Viņš atplēsa vēstuli un kāri sāka lasīt pāris rindiņas teksta:
‘Dārgais Kuno.
Es atzīstos, ka iemīlējos tevī no pirmās reizes, kad mēs satikāmies. Vai šodien pusdienlaikā atnāksi satikt mani zem tālākā koka pie stadiona?
Vakaba Šinohara.'
Kuno vaigs sadrūma.
Nabiki paliecās uz priekšu. "Pazīsti viņu?"
"Jā," Kuno lēnām sacīja. "Desmitklasniece, kas regulāri skatīties nāk kendo kluba sacensības. Bet es pat iedomāties nevarēju, ka viņa ir manī iemīlējusies."
"Tad tu iesi satikties ar viņu?" Nabiki acīs uz mirkli pazibēja ieinteresētības dzirksts.
"Man nāksies. Kaut vai lai liktu punktu veltām cerībām, jo viņa mani neinteresē." Kuno noglabāja vēstuli iekškabatā. "Man vairāk patīk sievietes, kam sirdīs plosās īsta uguns kvēle."
Pagaidījusi, kad Kuno vairs nav dzirdamības robežās, Nabiki klusi nomurmināja. "Vai arī vīrieši, kas tikai pārvēršas par sievietēm."
Kuno devās uzmeklēt norādīto koku un jau pa gabalu pamanīja zem tā stāvam blondu meiteni ar zirgastē savilktiem matiem. Ieraudzījusi puisi tuvojamies, viņa sāka smaidīt un enerģiski savicināja gaisā pacelto roku. "Šeit, Kuno!"
Kuno saberzēja deniņus un viegli saviebās. Cik entuziastiska. Ar entuziastiskajām parasti bija vislielākās problēmas, jo viņas atraidījumu mēdza uztvert pilnīgi neadekvāti. Kuno saņēma dūrē visu savu gribu un drosmi. "Es saņēmu jūsu vēstuli, mis Šinohara."
"Patiesi!" Vakaba sajūsmā sasita plauksta. "Ak, Kuno!" viņa metās skriet puisim pretī.
Kuno steigšus pacēla gaisā plaukstu, lai apturētu meiteni. "Mis Šinohara, jūs esat gana skaista, bet baidos, jūsu jūtām atbildēt es nespēšu."
Vakaba apstājās. "Ko?" viņa izdvesa.
"Es atvainojos, ka to nākas sacīt," Kuno aizžņaudzās elpa, un viņam nācās ieturēt pauzi. "Bet jūs īsti neesat mans tips." Gluži kā uz burvju mājienu tālumā varēja redzēt aizejam ap skolas stūri Akani, un Kuno skatiens viņai sekoja kā pieburts.
Vakabas acis noslīga lejup, acu kaktiņos sariešoties asarām. Negaidot uz viņas pleca viegli nolaidās roka. "Šinohara," ierunājās Kuno. "Es esmu pārliecināts, kādudien jūs kādu puisi padarīsiet ļoti laimīgu." To pateicis, viņš apgriezās un platiem soļiem aizsteidzās, kur bija redzējis aizejam Akani.
Vakaba iešņukstējās, pikti notrausa nepaklausīgās asaras un tad aizgāja sāņus pie meitenes ar rozā matiem puišu formastērpā. "Es nespēju tam noticēt!" viņa iekliedzās.
Utena apskāva draudzeni un mierinoši noglāstīja viņai plecu. "Ei, varēja būt ļaunāk. Es par šo puisi esmu daudz ko dzirdējusi," viņa palika domīga. "Esmu pārsteigta, ka viņš tik rāmi visu nokārtoja."
"Bet es viņu mīlu!" iekaucās Vakaba, paslēpjot seju pret Utenas plecu.
"Es zinu... zinu..." Utena nomurmināja.
Kuno apmulsis izbrauca ar visiem pieciem cauri kuplajam matu ērkulim. "Tik jauna diena, jauna lauzta sirds. O Meitene ar Peļastīti, o mana dārgā Akane, kad beidzot atzīsiet Jūs mīlestību manu!" Viņš izmisumā iekliedzās pret debesīm.
Aiz viņa muguras cieši līdzās soļojošie un viens otru vērojušie Ranma un Akane saskatījās un bez vārdu apmaiņas pagriezās pretējā virzienā.
Bet, atgriezīsimies pie mūsu varoņa. Kuno, pazaudējis cerības atrast Akani, jau gatavojās atgriezties klasē, kad viņa uzmanību piesaistīja skaļš pļaukas troksnis. Aptvēris, ka varbūt tumšais burvis Saotome atkal saka ļaunus vārdus viņa dārgajai Akanei, Kuno strauji pagriezās uz to pusi, no kuras bija nācis troksnis.
Bet ieraudzītā aina bija daudz daudz ļaunāka. Sarkanā kleitā tērpta tumšādaina meitene gulēja zemē, bet virs viņas ar roku jau atvēzētu jaunam pļaukas cirtienam stāvēja gara auguma puisis zaļiem matiem.
Kuno atpazina nelieti. Saiondži! Viens no visuzpūtīgākajiem pūšļiem visā Furinkanā. Kā viņš iedrošinās palaist rokas pret neaizsargātu sievieti! Pat īsti neapzinoties, ko dara, Kuno kājas pašas aiznesa viņu uz priekšu, bet rokas novadīja bokenu tieši pa Saiondži vēderu. "Tu plukata no vīrieša!" Kuno iesaucās.
Saiondži noelsās, taču tikai sagrīļojās un atstreipuļoja soli atpakaļ pēc cirtiena.
Kuno apņēmīgi pavērsa pret zaļmati bokenu. "Vai nepietiek, ka esi uzpūtīgs un cietpaurains egoists..."
"Vai ne tāds pats kā tu?" no augšas atskanēja balss, kur notiekošo vēroja pār margām pārliekusies Nabiki.
Kuno pacēla skatienu uz augšu. "Jel aizveries, tu sieviete!" Viņš atkal pievērsās Saiondži. "Kā roka nenokalst tev, paceļot pret sievieti, tu lupata! Bet nebaidieties, jaunkundz, Tatevaki Kuno tādas neģēlības nepieļaus!" Kuno bokens atkal draudīgi pavērsās pret zaļmati.
Saiondži īsi iesmējās. "Ak, Tatevaki Kuno, kā es gaidīju, kad tu tā pamē..." tālāko pārtrauca bokena cirtiens pa seju. Saiondži pikti atgrūda to sāņus. "Ei! Nedari tā, kad es runāju!" viņš noklepojās, atgūstot elpu un sakārtojot domas. "Ak, kā es gaidīju to brīdi, kad tu mēģināsi mani iekaustīt. Jo tas man beidzot paver rokas izaicināt tevi... uz dueli, kā īstiem cīņas mākslas cienītājiem piedienas!"
"Nu protams... Pieņemts!" Kuno asi paklanījās, un nākamajā brīdi bokens nolaidās uz Saiondži matu kodeļas, liekot puisim aizstreipuļot pāris soļus atpakaļ.
"Ei! Es nedomāju te un tagad, idiot!" Saiondži iebrēcās. Kad atkal spēja izslieties taisns, viņš izvilka no kabatas vizītkarti un pasniedza Kuno. "Atnāksi šeit septiņos vakarā, un mēs sarīkosim dueli formālā arēnā pēc visiem dueļu noteikumiem." Tad pagriezās lai aizietu, pa ceļam iesmejoties. "Tu vēl nožēlosi to mirkli, kad izaicināji mani, Kuno!"
"Uzpūtīgais mēsls," Kuno pašūpoja galvu. Viņš pieliecās pretī zemē guļošajai meitenei un pastiepa roku. "Viss ar jums kārtībā, mis...?"
Meitene satvēra pastiepto roku, ļaujot Kuno piecelt viņu kājās. "Tev nevajadzēja iejaukties," viņa nopūtās. "Es tomēr esmu viņa saderinātā." Meitenes acis aiz milzīgajiem briļļu stikliem iemirdzējās kā zvaigznes, bet uz lūpām rotājās viegls smaids.
Kuno aizcirtās elpa. "Ko? Vēl kāda ieslodzīta nemīlamās važās, tik tādēļ vien, ka dzimta vēlas viņas roku iztirgot? Es nepieļaušu to! Es uzvarēšu Saiondži un panākšu, ka viņš no tevis atsakās!" Kuno satvēra meiteni aiz pleciem. "Jel teic, kā vārds tev, daiļā svešiniece?"
"Entija Himemija." Entija attrauca.
"Ak Entij, nebaidies, Nekas man nespēs ceļā stāties, lai tev palīdzētu!" un Kuno aizskrēja ar saucienu: "Es tevi nositīšu, Saiondži!"
Entija vēroja Kuno attālināmies ar sapņainu skatienu. "Nekas tev nespēs ceļā stāties? Interesanti..."
"Ko neteiksi," Nabiki atspiedās pret skolas solu. "Tu piekriti duelēties ar Studentu Padomes biedru. Nu, nebūs tā muļķīgākā ideja, kas tev pa šiem gadiem iešāvusies prātā."
"Jel smejies vien, Nabiki," Kuno sakrustoja rokas sev priekšā uz galda. "Bet nudien šo brīdi ilgi esmu gaidījis. Jo redzi, kaut kā sanācis, ka Saiondži un es - mēs cīnījušies neesam ne reizi vēl." viņš turpināja vērot Nabiki sev priekšā.
"Starp citu," zīmulis Nabiki rokā apstājās pie viņas lūpām. "Vai tu patiesi saproti, kur piekriti piedalīties?"
"Kaut kāds formāls duelis. Nav svarīgi, es viņu tāpat uzvarēšu." Kuno paziņoja.
"Vispār tā ir vesela Dueļu Komiteja, ko sponsorē kaut kāds čalis no ārienes. ‘Pasaules Gals' vai arī kaut kas ar tamlīdzīgu nosaukumu," Nabiki sacīja. "Un piedalās tur visa Studentu Padome."
"Pie kājas man, kas sponsorē to arēnu. Man vajag tikai piekaut Saiondži, izglābt Entiju un tad es atkal būšu brīvs darīt lietas, kuras vēlos darīt."
Nabiki smaids palika šķelmīgāks. "Bez jēgas pakaļ skraidīt Akanei un meitenei ar bizīti?"
"Jel aizveries, tu sieviete," Kuno pasniedza viņai sauju ar jēnu banknotēm. "Paldies tev par šo info."
Tā Kuno novakarē stāvēja pie vecā torņa Furinkanas skolas sporta laukumam tālākajā galā, kur platas kāpnes veda augšup tornī. Viņš sāka kāpt pa kāpnēm augšup, klausoties, kā kaut kur Furinkanas koris dzied.
Viņš kāpa. Un kāpa.
Un vēl mazlietiņ kāpa...
Bez elpas, balstoties uz bokena kā kruķa, Kuno iznira no kāpnēm arēnas priekšā. "Jums te... par daudz ... pakāpienu." viņš izdvesa.
Saiondži neticīgi paskatījās uz viņu. "Kuno," viņš norādīja pa kreisi, "Blakus bija lifts."
Kuno pagrieza galvu un, patiešām, tur bija redzama lifta kabīne. "Velns par stenderi..."
Kad ievilkt elpu vairāk neprasīja milzu gribasspēku, Kuno izslējās un pacēla kaujai bokenu, bet Saiondži noraidoši pašūpoja plaukstas. Tikai šajā brīdī Kuno saprata, ka šeit ir vēl trešais. Smiltīm nobārstītās arēnas centrā stāvēja Entija. Pēc Saiondži mājiena viņa pienāca un piesprauda pie puiša krūtīm sarkanu rozi, pēc tam piespraužot Kuno baltu. "JA tu nocirtīsi rozi no Saiondži krūtīm, tu uzvarēsi." viņa klusi sacīja, pirms atiet malā.
"Izklausās vienkārši," Kuno izslējās, sagatavojot bokenu.
Saiondži pacēla rapieri un metās izklupienā pretī Kuno. Ar smaidu sejā Kuno paspēra soli sāņus un, kad Saiondži bija viņam blakus, no visa ietrieca bokena spalu viņam vēderā, liekot oponentam saliekties līkumā. Nedodot Saiondži iespēju atgūties, Kuno sagriezās ap sevi, ar nākamo cirtienu pa pakausi liekot pretiniekam sabrukt uz ceļiem, un pēc tam jau gluži kā garāmejot notrauca rozi no viņa krūtīm.
Saiondži sabruka zemē. Kuno noņēma savējo rozi un uzmeta viņam. "Pārāk viegli." Viņš pagriezās un devās prom.
Entija ar vieglu smaidu sejā noskatījās, kā Kuno aiziet.
Apmierināti pie sevis dungodams Kuno atgriezās mājās, tikai lai sastingtu pamanījis pie ārdurvīm stāvam Kodači ar zem krūtīm sakrustotām rokām.
"Dārgais brāli," Kodači izslējās. "Nevēlies man kaut ko paskaidrot?"
"Paskaidrot ko?" Tatevaki apjuka. Atbildē Kodači tikai pavēra durvis, aicinot viņu sekot.
Tepat netālu Entija ar eksperta precizitāti slaucīja treniņzāles grīdu.
"Viņa apgalvo, ka ir tava līgava, dārgo brāl," Kodači atspiedās pret stenderi. "Vai tiešām tā var būt, ka tu beidzot atmeti skriešanu pakaļ tai skuķei ar bizi un Akanei?"
"Protams, ka nē!" Kuno protestējoši iekliedzās, un tad aprāvās. "Mis Himemija..." Tas lika Entijai pārtraukt slaucīšanu un paskatīties uz abiem Kuno. "Es protams apzinos, ka esmu nepieklājīgi bagāts, bezgala izskatīgs, bet mani jūs neinteresējat ne kā satikšanās draudzene, nedz arī iespējamā Kuno kundze. Es negrasos ar Jums precēties."
Entija pienāca viņam klāt, pabīdot uz augšu brilles. "Bet Jūs ieguvāt mani kā balvu duelī, Tatevaki. Es piederu Jums. Varat darīt ar mani visu ko vēlaties."
"Es.... atkārtoju..." Kuno pūlējās savaldīties, lai nesāktu kliegt, kas ar katru brīdi palika arvien grūtāk. "Es neesmu ieinteresēts mūsu attiecībās. Man patīk degsmīgas sievietes, nevis pakļāvīgas. Es tāpēc ļoti lūgtu Jūs nekavējoties doties mājās."
"Es esmu mājās," Entijas smaids palika platāks.
"Āāā!" Kuno izmisumā pameta pret debesīm rokas. "Mis Himemija..."
"Sauciet mani par Entiju," Entija piešķieba galvu.
"Mis Himemija..." Kuno uzsvērti paziņoja. "Es. Nevēlos. Jūs. Precēt."
"Ja vēlaties atbrīvoties no manis," Entija maigi uzlika viņam uz pleca roku. "Tad jums nāksies mani zaudēt duelī. Varbūt izaiciniet kādu citu no Studentu padomes?"
Kuno sāka apstiprinoši māt ar galvu. "Lieliski. Tā arī darīšu, lai tiktu no jums vaļā."
"Vai mums tas tiešām jādara?" Kodači pieliecās tuvāk brālim. "Viņa būtu visai noderīga saimniecībā!"
"Nē!" Kuno ieaurojās pilnā rīklē. "Man nevajag verdzeni par sievu!!!"
"Jā, te nu mūsu domas atšķiras..." Kodači nomurmināja, iedomājusies Ranmu Saotomi austrumu galma sulaiņa uniformā.
Un tā nu skaistais bruņinieks izglāba sev princesi, tikai galīgi ne to, kuru vēlējās.
Tagad viņš ir pārliecināts, ka tikai mazliet piepūles, un viņš no viņas atbrīvosies.
Tikai, vai tiešām tas būs tik vienkārši?